konjugēt
konjugēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans.; val. Locīt (verbu).
2.parasti 3. pers.; intrans.; bot. Iesaistīties dzimumprocesā, kurā savienojas divu ārēji līdzīgu veģetatīvu, šūnu saturs (par dažām aļģēm).
PiemēriAļģes konjugē.
- Aļģes konjugē.
3.parasti 3. pers.; intrans.; zool. Iesaistīties dzimumprocesā, kurā uz laiku savienojas divi indivīdi, apmainoties ar savu kodolu daļām.
PiemēriDivmutu tupelītes var konjugēt ar normālām. Pēc šī dzimumprocesa abām tā dalībniecēm kodoli ir vienādi, bet divmutu tupelīte savu kroplību saglabā.
- Divmutu tupelītes var konjugēt ar normālām. Pēc šī dzimumprocesa abām tā dalībniecēm kodoli ir vienādi, bet divmutu tupelīte savu kroplību saglabā.
Stabili vārdu savienojumiKonjugētās saites.
- Konjugētās saitesķīm. — Vienkāršās vai divkāršās saites, kas molekulā ir novietotas pārmaiņus.
Avoti: 4. sējums