krākoņa
krākoņa -as, s.; parasti vsk.
1.Ilgstošu nepārtrauktu skaņu kopums → krākt1.
PiemēriAizbāzis ausis ar vati, es mēģināju aizmigt, bet velti. Krākoņa un rūkoņa pieauga spēkā. Es vēl nepaspēju izlemt, ko darīt, kad jutu, ka pulkvedis pats no savas krākšanas atmodies un valstās pa gultu.
- Aizbāzis ausis ar vati, es mēģināju aizmigt, bet velti. Krākoņa un rūkoņa pieauga spēkā. Es vēl nepaspēju izlemt, ko darīt, kad jutu, ka pulkvedis pats no savas krākšanas atmodies un valstās pa gultu.
2.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → krākt2.
PiemēriJūras krākoņa.
- Jūras krākoņa.
- ..ārpusē sākās dobja krākoņa - bija sācies lietus, nē, milzīga lietus gāze.
- Ai, kas par šņākoņu! Ai, kas par krākoņu! Vētra pār Zemi dzen Negaisa mākoņus!
3.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → krākt3.
PiemēriGarāmbraucošu automobiļu krākoņa.
- Garāmbraucošu automobiļu krākoņa.
4.arī v. (v. dat. krākoņam); sar. Cilvēks, kas krāc.
Piemēri«Kāpēc tu man neļauj gulēt?.. Kāpēc tu krāc? Vai tu gribi mani nodot ienaidniekam, krākoņa?»
- «Kāpēc tu man neļauj gulēt?.. Kāpēc tu krāc? Vai tu gribi mani nodot ienaidniekam, krākoņa?»
Avoti: 4. sējums