krākoņa
krākoņa -as, s.; parasti vsk.
1.Ilgstošu nepārtrauktu skaņu kopums → krākt1.
PiemēriAizbāzis ausis ar vati, es mēģināju aizmigt, bet velti. Krākoņa un rūkoņa pieauga spēkā. Es vēl nepaspēju izlemt, ko darīt, kad jutu, ka pulkvedis pats no savas krākšanas atmodies un valstās pa gultu.
4.arī v. (v. dat. krākoņam); sar. Cilvēks, kas krāc.
Piemēri«Kāpēc tu man neļauj gulēt?.. Kāpēc tu krāc? Vai tu gribi mani nodot ienaidniekam, krākoņa?»
Avoti: 4. sējums