Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
kumpains
kumpains -ais; s. -a, -ā
kumpaini apst.
1.Tāds, kam ir kumpa vai kumpas (par ķermeņa daļu).
PiemēriAlis paguva saskatīt Lielaušu Gotfrīda kumpaino ērgļa degunu un pajukušos matus..
  • Alis paguva saskatīt Lielaušu Gotfrīda kumpaino ērgļa degunu un pajukušos matus..
  • ..vecīte sastrādātiem, kumpainiem pirkstiem paknibinājās ap novalkātu rokassomiņu..
  • Kamieļi ciešāk piespiež viens otram kumpainās muguras.
1.1.Tāds, kam ir kumpa mugurā, tāds, kas ir sakumpis, salīcis (par cilvēku).
PiemēriKumpains večuks.
  • Kumpains večuks.
1.2.Tāds, kam ir kumpa vai kumpas (par koku, tā stumbru, zariem, saknēm).
PiemēriKumpainās, tomēr cēlās priedes.. gausi šūpoja kuplās galvas..
  • Kumpainās, tomēr cēlās priedes.. gausi šūpoja kuplās galvas..
  • Cauri ābeļu kumpainajiem stumbriem viņš redz visu dārzu..
  • Vecā Jāņa neatņemama pavadone ir kumpaina kadiķa kūja.
Avoti: 4. sējums