kutēt
kutēt parasti 3. pers., kut, pag. kutēja; intrans.
1.Būt tādam, kura ādā kas, vairākkārt viegli pieskaroties, izraisa specifisku (parasti nepatīkamu) satraucošu sajūtu (par ķermeņa daļām).
PiemēriZēnam kut pēdas.
- Zēnam kut pēdas.
- Pie dīvāna pienāk Bobis [suns] un apošņā Imanta kailās pēdas. Neciešami kut. Citreiz viņš rēktu un lēkātu tā, ka atsperes džinkst.
- Noāvies sāku brist pirmo atālu. ..Kājas kutēja pa zaļo [zāles] samtu.
Stabili vārdu savienojumiSirds (retāk iekšā) kut.
- Sirds (retāk iekšā) kut idioma — Saka, ja ir kāds emocionāls stāvoklis (parasti prieks).
1.1.Būt par cēloni gļotādas kairinājumam (parasti par smaržu).
Piemēri..smaršas tvīks Un skurbi kutēs nāsīs manās.
- ..smaršas tvīks Un skurbi kutēs nāsīs manās.
- Bosis [suns] viņus [plostniekus] pazina no tās asās sveķu smaršas, kas tik sāpīgi kutēja nāsīs, ka neatvairāmi gribējās šķaudīt.
1.2.pārn. Būt tādam, kurā šķietami izpaužas nepacietība, vēlēšanās (par ķermeņa daļām).
PiemēriAnnai mēles gals kutēt kutēja pasacīt kaut ko spurainu..
- Annai mēles gals kutēt kutēja pasacīt kaut ko spurainu..
- ..pirksti viņam kutēja vien: grābis tik aiz tās pašas [meitenes] bizes un sapurinājis.
Avoti: 4. sējums