kvernēt
kvernēt kvernu, kverni, kvern, pag. kvernēju; intrans.; sar.
1.Ilgstoši būt, atrasties (kur), ilgstoši atrasties bezdarbībā.
PiemēriNedaudzie Cīruļa radi palika līdz rītam.. arī Līze ar Andreju kvernēja tiem līdzi.
- Nedaudzie Cīruļa radi palika līdz rītam.. arī Līze ar Andreju kvernēja tiem līdzi.
- Gunda ar Vilgu kvern, uz palodzes elkoņus atspiedušas, un skatās baltajā ezera klajumā.
- ..uz kāda trešā stāva balkona augas dienas, mēli izkāris, kvernēja dogs Nērons..
- pārn. Te bija darba ļaužu rajons. Gabalu pa gabalam te kvernēja dzeltenas koka mājeles ar nespodriem lodziņiem..
1.1.Ilgstoši būt, atrasties piespiedu bezdarbībā (gaidot).
Piemēri..kur arī Marta griezās, viņa redzēja strādniekus un strādniekus, jaunus un vecus, darba gaidās velti kvernot pie rūpnīcu vārtiem vai iestāžu durvīm.
- ..kur arī Marta griezās, viņa redzēja strādniekus un strādniekus, jaunus un vecus, darba gaidās velti kvernot pie rūpnīcu vārtiem vai iestāžu durvīm.
- ..[saimnieks] kopš rītausmas kvernēja dzirnavās, savu rindu gaidīdams.
2.Ilgstoši (parasti negribot) strādāt, darīt (vienmuļu darbu).
PiemēriKad Lotars satraukts rīta pusē atgriezās mājās, māte aizvien vēl kverneja pie šujmašīnas..
- Kad Lotars satraukts rīta pusē atgriezās mājās, māte aizvien vēl kverneja pie šujmašīnas..
- ..Austra kverneja pie algebras teksta uzdevuma..
Avoti: 4. sējums