kvēpināt
kvēpināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Dedzinot (ko), radīt daudz kvēpu, dūmu.
PiemēriPat skolotāji [Latgalē piecdesmitajos gados], labojot burtnīcas, kvēpināja petrolejas lampiņas.
1.1.Pārklāt (ko) ar kvēpiem.
PiemēriKvēpināt papīru.
1.2.Žāvēt dūmos.
PiemēriIzzvejotie repši.. jāsaver smalkā viciņā un jākvēpina dūmos, kamēr tie pieņem dzeltenu vai brūnganu krāsu.
1.3.Dūmot (piemēram, bites).
PiemēriAr šo vilnu arī bites kvēpināja.
1.4.parasti savienojumā ar «ārā». Dzīt (piemēram, ārā no kurienes), kūpinot dūmus.
PiemēriKvēpināt lapsenes no bēniņiem.
2.Dedzinot (ko), radīt smaržīgus dūmus.
PiemēriKvēpināt kadiķa zaru.
2.1.Izplatīt (smaržu) — par augiem.
PiemēriDievkociņš stāvēja dārziņa galā un kvēpināja savu smaržu pa visu pagalmu..
3.sar. Smēķēt.
Piemēri«..es to elles zāli [tabaku] sen vairs nekvēpinu.»
3.1.intrans.
Piemēri..vecais tēvs ietaisa pīpīti un kustina šūpuli. Vedekla jau vienreiz pabāž galvu caur gultas aizkariem. «Jā, kvēpina atkal!»
Avoti: 4. sējums