smēķēt
smēķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Ieelpot tabakas, arī citu narkotisku vielu dūmus, piemēram, no cigaretes, pīpes.
PiemēriDaudz smēķēt.
- Daudz smēķēt.
- Kaislīgi smēķēt.
- Smēķēt aizliegts.
- Un saimnieks iebāž atkal pīpi zobos un smēķē kā smēķējis mierīgi tālāk, neteikdams vairs ne vārda.
- Kopš vectēvs strādāja pie laipu remonta un pelnīja naudu, viņš bija pasācis atkal smēķēt: bāla, tieva dūmu strūkliņa vērpās no brūnās, kastanim līdzīgās pīpes galviņas un koda Augustam nāsīs.
- Jorens nopietni smēķē. Dūmu mākonītis paceļas gaisā, brīdi vijas, tad kļūst caurredzams un izzūd pavisam..
1.1.trans.
PiemēriSmēķēt cigāru.
- Smēķēt cigāru.
- Smēķēt pīpi.
- Lipsts Tilcēns smēķē cigareti. Dūms tik stiprs un rūgts, ka reibst galva.
- Mēs sēdējām sagrautajā pagrabā, ar baudu smēķējām mahorku..
- Komandants: Es smēķēju tikai savu marku. Sveša man... kaklā kasa.
Avoti: 7-2. sējums