kārdinājums
kārdinājums -a, v.
1.Spēcīga tieksme, vēlēšanās (pēc kā, ko darīt).
PiemēriKārdinājums aiziet uz kino.
- Kārdinājums aiziet uz kino.
- Pēkšņi neizturami iegribējās kādu kārumu - citreiz kūku, citreiz paciņu halvas vai pudeli alus. Ina jau centās turēties kārdinājumam pretī. Veltīgi! Našķošanās dziņa iedarbojās kā klaburčūskas inde, ātri un neglābjami.
- Ai, kā man bij piesacīts neiet uz kaimiņu ganiem. Es to turēju prātā, negāju, cietos, bet dažreiz kārdinājums tomēr bij tik stiprs, ka ļāvos aizrauties, piemirsu gaidāmo sodu un biju prom.
- Brītiņu šaubījies - plēst vai neplēst vaļā aploksni - Jurka beidzot padevās kārdinājumam. Viņš atvēra vēstuli.
2.Tas, kas izraisa spēcīgu tieksmi, vēlēšanos (pēc kā, ko darīt).
Piemēri«Labāk nopirkt sev kādu lietu, nekā izsviest naudu par niekiem, nodzert, nopīpot.. Pasaule tik pilna kārdinājumu, bet tie jaunie jau nespēj visam pretim pastāvēt.»
- «Labāk nopirkt sev kādu lietu, nekā izsviest naudu par niekiem, nodzert, nopīpot.. Pasaule tik pilna kārdinājumu, bet tie jaunie jau nespēj visam pretim pastāvēt.»
- Nekur nav tik labi nodoties radošam darbam kā uz tāda ērta bāzes kuģa. Nekas tevi nenovirza uz blakus domām, nenāk prātā dzīves kārdinājumi, kas pavājākam raksturam nedod miera uz sauszemes.
- sal. Ziemas rītos, kad Ievai agri jāiet darbā, meitene paliek guļam silta un sārta kā dzīvs kārdinājums..
Avoti: 4. sējums