kārpīt
kārpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar kājām spārdīt un sviest (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) – parasti par dzīvniekiem.
PiemēriUz tirgus laukuma pie slitām stāvēja vairāki pajūgi. Zirgi nemierīgi mīņājās un kārpīja sniegu.
- Uz tirgus laukuma pie slitām stāvēja vairāki pajūgi. Zirgi nemierīgi mīņājās un kārpīja sniegu.
- Vērsis apstājās, ar priekškāju kārpīja arēnas smiltis un ļauni noskatījās cilvēkā ar sarkano lakatu rokās.
1.1.Rakņāt un sviest (zemi, sniegu, sūnu u. tml. ar kādu rīku vai rokām).
PiemēriAr pagali kārpīt pelnus.
- Ar pagali kārpīt pelnus.
- Pagriezies uz sāniem un satvēris pusstingušajā rokā sausu egles zaru, Rijkuris sāka kārpīt sūnu un ar saknēm piestīgoto zemi. Pēc brīža.. viņš bija izrausis zem sevis un kāju stilbiem nelielu padziļinājumu.
- Kazimirs.. ar pātagas kātu rakņāja tīruma zemi, sita, atkal kārpīja.
- Nagiem es kārpīju zemi.
1.2.Jaukt (kādu, piemēram, zemes, veidojumu), spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām, piemēram, zemi) un sviežot (to) uz visām pusēm.
PiemēriSuns kārpa peles alu.
- Suns kārpa peles alu.
- Vistas kārpa dobi.
- Mans Sainis nemierīgi vagu kārpa..
1.3.Spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām, piemēram, zemi) un sviežot (to), segt vaļā vai ciet (ko), dabūt ārā (no tās) vai slēpt (tajā ko).
PiemēriKārpīt vaļā bedri.
- Kārpīt vaļā bedri.
- Kārpīt ciet bedri.
- Kārpīt ārā no salmiem dakšas.
- Suns kārpa kaulu smiltīs.
- pārn. Tikai nekārpīt augšā bijušo. Kādēļ padarīt šo nepatīkamo bridi vēl grūtāku.
2.Veidot (ko, piemēram, zemē), spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām) un sviežot (piemēram, zemi).
PiemēriSuns kārpa smiltīs iedobumu.
- Suns kārpa smiltīs iedobumu.
3.pareti Tīrīt ar grūtībām (no kā ko irdenu vai lipīgu).
Piemēri«Negants ir tāds putenis..,» sacīja tēvs, kad mēs, atnākuši priekšnamā, kārpījām un dauzījām sniegu no apaviem un drēbēm.
- «Negants ir tāds putenis..,» sacīja tēvs, kad mēs, atnākuši priekšnamā, kārpījām un dauzījām sniegu no apaviem un drēbēm.
Avoti: 4. sējums