kārpīt
kārpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar kājām spārdīt un sviest (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) — parasti par dzīvniekiem.
PiemēriUz tirgus laukuma pie slitām stāvēja vairāki pajūgi. Zirgi nemierīgi mīņājās un kārpīja sniegu.
1.1.Rakņāt un sviest (zemi, sniegu, sūnu u. tml. ar kādu rīku vai rokām).
PiemēriAr pagali kārpīt pelnus.
1.2.Jaukt (kādu, piemēram, zemes, veidojumu), spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām, piemēram, zemi) un sviežot (to) uz visām pusēm.
PiemēriSuns kārpa peles alu.
1.3.Spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām, piemēram, zemi) un sviežot (to), segt vaļā vai ciet (ko), dabūt ārā (no tās) vai slēpt (tajā ko).
PiemēriKārpīt vaļā bedri.
2.Veidot (ko, piemēram, zemē), spārdot ar kājām vai rakņājot (ar kādu rīku vai rokām) un sviežot (piemēram, zemi).
PiemēriSuns kārpa smiltīs iedobumu.
3.pareti Tīrīt ar grūtībām (no kā ko irdenu vai lipīgu).
Piemēri«Negants ir tāds putenis..,» sacīja tēvs, kad mēs, atnākuši priekšnamā, kārpījām un dauzījām sniegu no apaviem un drēbēm.
Avoti: 4. sējums