kļaut
kļaut kļauju, kļauj, kļauj, pag. kļāvu; trans.
1.Spiest, arī virzīt, likt (ko kam cieši klāt).
PiemēriKļāvu vaigu pie zemes..
- Kļāvu vaigu pie zemes..
- pārn. ..Un visus, ko mīlēja Zeme, Tā kļāva pie savām krūtīm..
1.1.Spiest, arī virzīt (ķermeņa daļas cieši citu pie citas vai pie ķermeņa).
PiemēriEs tveru viņu [ūdeni], gūstu un turu ilgi ciet, Tas manos kļautos pirkstos kā balta roze zied.
- Es tveru viņu [ūdeni], gūstu un turu ilgi ciet, Tas manos kļautos pirkstos kā balta roze zied.
- Naktī, spārnus kļāvušas, Aizmieg baltās kaivas..
2.Ņemt, tvert no vairākām vai visām pusēm.
PiemēriMulsu mirkli veras viņš ierocī šai melnā, Tad - kā dārgu piemiņu kļauj to cieši delnās.
- Mulsu mirkli veras viņš ierocī šai melnā, Tad - kā dārgu piemiņu kļauj to cieši delnās.
- Aukstos stobrus cieši kļāva delnas..
2.1.Būt, izplatīties (kam) visapkārt.
PiemēriLīdz pusnaktij viss klusē, tumsas kļauts.
- Līdz pusnaktij viss klusē, tumsas kļauts.
2.2.Padarīt par (kā) sastāvdaļu, daļu.
PiemēriTavs Gaiziņš tādos horizontos kļauts, Ka dzird pat Kazbeks tavu dainu pūru..
- Tavs Gaiziņš tādos horizontos kļauts, Ka dzird pat Kazbeks tavu dainu pūru..
- ..Vēl jau domas, rindā kļautas, Tā kā dzērves tāli tver.
Avoti: 4. sējums