lūka
lūka -as, s.
1.Noslēdzama atvere (parasti celtnes, telpas grīdā, griestos, sienā).
PiemēriPagraba lūka.
1.1.Durvis (piemēram, kuģim, lidaparātam).
PiemēriPulksten astoņos attaisīja lūkas. Strādnieki sakāpa kuģa tilpnēs..
1.2.Atvere, pa kuru iekrauj kravu, vēdina, apgaismo telpas (piemēram, kuģī, lidaparātā).
PiemēriGaisma [telpā] ieplūda pa atvērto klāja lūku, no kuras lejā veda šauras kāpnes.
Avoti: 4. sējums