laupīt1
laupīt -u, -i, -a, pag. -īju
1.intrans. Ņemt ar varu materiālas vērtības, lai tās piesavinātos.
PiemēriPati Lodzas pilsēta bija pilna dezertieru, kuri zaga un laupīja..
1.1.trans.
PiemēriDrusku apskatījās [fašistu karavīri], prasīja piena nodzerties un drīz atkal aizgāja, jo Artūrs bija mājās - pašu cilvēks, lai nu vēl padzīvo mierā. Ko laupīt bija diezgan citās mājās.
1.2.trans. Postīt (teritoriju, apdzīvotas vietas), atņemot, piesavinoties materiālas vērtības.
Piemēri«Viņi mūs aizstāvētu pret karapulkiem, kas tīko mīdīt un laupīt mūsu zemi.»
2.trans. Panākt, būt par cēloni, ka kāds zaudē (ko nozīmīgu).
PiemēriEdžiņam viņi [iebrucēji] bija laupījuši visu - tēvu, māti, dzimto stūrīti un bērnību.
2.1.Neļaut izmantot (piemēram, iespējas, tiesības).
Piemēri..viņa bērnība pagāja bez bērnības, viņu ar varu iespieda pieaugušo kārtā, laupot iespēju izglītoties..
2.2.Pārtraukt, izbeigt (piemēram, psihisku stāvokli).
Piemēri..es negribu viņam laupīt prieku..
2.3.Būt par cēloni tam, ka (kas) ļoti mazinās vai zūd.
PiemēriMilzīgo koku biezā ēna laupa saulei tās neciešamo svelmi..
Stabili vārdu savienojumiLaupīt (arī atņemt) dzīvību. Laupīt godu.
Avoti: 4. sējums