lepnums
lepnums -a, v.; parasti vsk.
1.Psihisks (emocionāls) stāvoklis, arī rakstura, personības īpašība, kam raksturīgs pašapzinīgums, pašcieņa, arī pārākuma apziņa.
PiemēriIzjust lepnumu.
- Izjust lepnumu.
- ..es atskārtu, ka nav nemaz slikti, ja meitene man nezvana. Viņai ir savs lepnums. Nevis spītība, bet lepnums.
- «Bet zini,» viņa piemetināja maigā mātes lepnumā, «Sarmīte ir ļoti jauka..»
- Ar lepnumu tēvs vēroja jaunraktos grāvjus un gar to malām labo labību.
- Maigonis no lepnuma piepūtās..
2.Īpašība, īpašību kopums (cilvēkam), ar kurām lepojas, kuras dara godu.
PiemēriRoberts Bernss.. ir angļu klasiskās rakstniecības lepnums..
- Roberts Bernss.. ir angļu klasiskās rakstniecības lepnums..
2.1.Vērtīgu, derīgu (dzīvnieka) īpašību kopums, ar kurām lepojas.
PiemēriGudrs, uzcītīgs un savam saimniekam paklausīgs suns ir katra mednieka lepnums.
- Gudrs, uzcītīgs un savam saimniekam paklausīgs suns ir katra mednieka lepnums.
2.2.Vērtīgu, derīgu (piemēram, priekšmeta, vietas) īpašību kopums, ar kurām lepojas.
PiemēriIzstādes lepnums ir sienas paklāji. Pats skaistākais no tiem - «Zelta vērpējas».
- Izstādes lepnums ir sienas paklāji. Pats skaistākais no tiem - «Zelta vērpējas».
- Senas celtnes un jauni dārzi ir mazo pilsētiņu lepnums.
Avoti: 4. sējums