lunkans
lunkans -ais; s. -a, -ā
lunkani apst.
1.Tāds, kam ir veiklas, elastīgas kustības (par cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļām). Lokans (2).
PiemēriLunkanas kājas.
- Lunkanas kājas.
- Vidēja auguma, vidējos gados, pasauss, bet vēl lunkans [vikonts] steidzas pa celiņu uz pili.
- Iesākumā viņa redzēja tikai pašas atspulgu rūtī, lunkanais, brokāta kleitā ieģērbtais stāvs uzvirmoja kā čūskas ķermenis..
- Zvejnieka skuķe vien bija, tur, tajā vēju krastā dzimusi, bet augums tāds kā vārpzāle - slaids un lunkans.
Stabili vārdu savienojumiLunkana (biežāk lokana) mēle.
- Lunkana (biežāk lokana) mēle idioma — Saka, ja cilvēks daudz, veikli, arī iztapīgi runā.
1.1.Par dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām.
PiemēriZaķis atkal, kā jau tāds lunkans, uzkāpis šķūņa jumtā un vērojis, vērojis.
- Zaķis atkal, kā jau tāds lunkans, uzkāpis šķūņa jumtā un vērojis, vērojis.
- Simtiem paldiesus svaidīdama, kā sārta, lunkana lapsa Ķersta aizslīdēja savā kambarī.
1.2.Veikls, elastīgs (par kustībām).
PiemēriIet viņa lunkanā gaitā, slaidajās gūžās mazliet šūpodamās..
- Iet viņa lunkanā gaitā, slaidajās gūžās mazliet šūpodamās..
- Vedekla Emīlija klētsgalā veikli palēcās atpakaļ un lunkani aizšmauca uz istabu.
- Lunkani kā kaķis viņš pa trepēm uzlīda kūtsaugšā..
2.Lokans1.
PiemēriMēness.. zaigo sniegā, kas smagiem klēpjiem liec pie zemes lunkanās lazdas un bērzus, egļu izplestos zarus.
- Mēness.. zaigo sniegā, kas smagiem klēpjiem liec pie zemes lunkanās lazdas un bērzus, egļu izplestos zarus.
- Garām aizplīvo lunkani, glumi ūdens augi.
Avoti: 4. sējums