līks
līks -ais; s. -a, -ā
līki apst.
1.Tāds, kam visā garumā vai kādā daļā ir (parasti aptuvena) lokveida forma (par priekšmetiem, augiem, to daļām). Pretstats: taisns.
PiemēriLīka nagla.
1.1.Par cilvēka vai dzīvnieka ķermeni, tā daļām.
PiemēriLīka mugura.
Stabili vārdu savienojumiLūpa metas līka.
1.2.Tāds, kam ir saliecies, saliekts augums (par cilvēkiem, retāk dzīvniekiem).
PiemēriPie stūres sēdēja Sīmaņa tēvs. No ilgā jūras darba viņš bija kļuvis tikpat līks kā visi vecie Grīvas ciema vīri.
Stabili vārdu savienojumiSmejas (vai) līks palikdams.
2.Tāds, kam ir lokveida izliekums vai ieliekums, arī tāds, kam ir līkumi (par līniju).
Piemēri..viņš mani sāka mācīt rakstīt ebreju burtus: punktus un līkas līnijas, rakstāmus no labās uz kreiso pusi.
2.1.Par ceļu, taku.
PiemēriVisente Bienavente piedzima Madridē, mazā, līkā un putekļainā nomales ieliņā.
Avoti: 4. sējums