mērcēt
mērcēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans. Gremdēt, arī turēt šķidrumā vai kādā masā.
PiemēriMērcēt rokas ūdenī.
1.1.Turot (ko) šķidrumā vai kādā masā, gatavot (to) tālākai apstrādei, izmantošanai.
PiemēriMērcēt linus mārkā.
1.2.Gremdēt, likt (ko), parasti šķidrā, vielā, lai pievienotu (tam) šo vielu, padarītu (to) slapju.
PiemēriViņš [vectēvs] pastāvīgi mērcēja pirts slotu ūdenī un šļāca jumtā. Pa reizei ielīda pa šķirbu līdz ar dūmiem arī liesmas, bet tūlīt atrāvās atpakaļ..
1.3.Būt par cēloni tam, ka (kas) kļūst slapjš (piemēram, par nokrišņiem).
PiemēriŠis bija savāds rudens. Lietus bez pārtraukuma mērcēja zemi.
2.parasti 3. pers.; intrans.; pareti Līt, līņāt (parasti ilgstoši).
PiemēriIr tumša, tumša rudens diena... Lietus mērcē jau kādu nedēļu.
Avoti: 5. sējums