mēzt
mēzt mēžu, mēz, mēž, pag. mēzu; trans.
1.Vākt ar dakšām, lāpstu (kūtī kūtsmēslus) un kraut aizvešanai.
PiemēriTēvs.. apmierināts skatījās dēla lielajos, nolaidenajos plecos un sarkanajās plaukstās, priecādamies, ka tām nav un nebūs jāmēž mēsli kā viņa kalpiem.
1.1.intrans.
PiemēriPriekšstrādnieks ar Ošu Andru un Bramani kūtī mēza.
1.2.Tīrīt (kūti), izvācot kūtsmēslus.
PiemēriNo rīta velns liek zirgu stalli mēzt.. Kurbads papus stabulīti, rūķīši klāt: un grūž, un sviež, un met, un ved, kamēr stallis viens divi! - tukšs.
2.Slaucīt (netīrumus, gružus), parasti ar slotu.
Piemēri«Ir gan liela laime.. mēzt netīrumus!» Elza sparīgi sakustējās..«Cita nekā nezini, tikai berzt, tīrīt, mazgāt...»
2.1.intrans.
PiemēriJauna slota labi mēž.
2.2.Tīrīt (piemēram, istabu, grīdu), izvācot netīrumus, gružus.
PiemēriKakti [istabā] bij tukši. Tos mēza un slaucīja sieva, kas aizgāja [citur dzīvot]..
Avoti: 5. sējums