Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
malacis
malacis -ča, v.; sar.
Cilvēks, kas ir pelnījis uzslavu.
Piemēri«Tad mēs noskaitāmies, ņēmām un zupu izvārījām paši - vīrieši vien... Arņa mamma pēc tam slavēja, ka mēs esot malači.»
  • «Tad mēs noskaitāmies, ņēmām un zupu izvārījām paši - vīrieši vien... Arņa mamma pēc tam slavēja, ka mēs esot malači.»
  • Aprunājāmies, majors piedāvāja man papirosu, bet es neņēmu. Sāk, neesmu iemācījies. «Malacis,» viņš pasmaida.
  • Bet Inese ir malacis. Viņai šī mīlestība atnāca tieši iestāju pārbaudījumu brīdī. Un tomēr Inese izturēja. Viņa visus eksāmenus nolika uz pieci.
Avoti: 5. sējums