mans
mans -a, v.
mana -as, s.; pieder. vietn.
1.Tāds, kas pieder, piemīt runātājam, ir daļa no runātāja.
PiemēriMans dzīvoklis.
- Mans dzīvoklis.
- Mana roka.
- Mans mūžs.
- «Tas pats mans nazis - ādai vajag asu, es viņu vienmēr noslīpēju..»
- Vecākais [brālis], Kārlis Vekters, ir apmēram manos gados, tuvu trešajam desmitam.
- «..kas tā tagad par modi - bērnu triekt no stundām vecākiem pakaļ. Manā laikā tā nedarīja.»
- «Ja aust gurdi mani rīti, Paliek darbi - nedarīti, Akmens nospiež sīkstu spīti, Vai manu, vai!»
Stabili vārdu savienojumiManā laikā. Vai manu vai!
- Manā laikā — Runātāja dzīves laikā, darbības posmā.
- Vai manu vai! — Izsaucas izbrīnā, satraukumā, izbailēs, sašutumā.
1.1.Tāds, kas ir saistīts ar runātāju, tāds, kas attiecas uz runātāju. Tāds, kas izriet no runātāja.
PiemēriMana skola.
- Mana skola.
- Mana dzimtene.
- Mana vieta dzīvē.
- Mans tēvs.
- Mans draugs.
- Paliec pie manis, laime, Paliec un neaizmirsti: Tu esi mana laime - Citiem tu nederēsi!
- Kur zeme mana? Kurzeme mana!
- Manos spēkos nav šajā naktī, kad es no Tevis šķiros, pārcilāt šīs kāpas smilti..
2.parasti izsaukuma teikumos. Lieto, lai uzsvērtu, ka uzrunātais ir saistīts ar runātāju.
Piemēri«Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ, - ko tu nu būvē?» viņš [tēvs] apjautājās.
- «Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ, - ko tu nu būvē?» viņš [tēvs] apjautājās.
- Roplains (saņem viņu savās rokās un velk viņu pie krūtīm. Dziļākajās sirdssāpēs.): Mans dēls! Mans dēls!
- «Manu pelēcīt!» Andrs čukstēja raustīdamies. «Manu pelēcīt!... Manu zirdziņ!... Manu pelēcīt!...»
2.1.Lieto, lai papildinātu uzrunas formu un pastiprinātu tuvības nokrāsu.
Piemēri«Tu esi labi mācījies un godīgi uzvedies - dievs tev arī tālāk palīdzēs. Ardievu, mans bērns!» [Saka mācītājs Pumpuram.]
- «Tu esi labi mācījies un godīgi uzvedies - dievs tev arī tālāk palīdzēs. Ardievu, mans bērns!» [Saka mācītājs Pumpuram.]
- «Jūrā, mans cālīt, nav koku, ūdens vien, ūdens vien.»
Avoti: 5. sējums