Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
melnums
melnums -a, v.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → melns1, šīs īpašības konkrēta izpausme. Melns vai ļoti tumšs priekšmets, viela, laukums.
PiemēriAcis aprada ar tumsu, un pret jūras vienmērīgo melnumu un tumši pelēkajām debesīm viņš varēja pārskatīt visu liedagu.
  • Acis aprada ar tumsu, un pret jūras vienmērīgo melnumu un tumši pelēkajām debesīm viņš varēja pārskatīt visu liedagu.
  • Viss - miglas baltums, rieta debesu sarkanums, egļu melnums - ir pārsteidzoši, pat nedabiski spilgts.
  • Viens negaisa mākonis seko aiz otra, ik pēc pāris stundām pamalē uznirst draudīgs melnums, tas izplešas un kāpj augšup..
  • Arumu melnumā krita un kusa baltas pārslas.
  • Tad pāri ceļa palsajam pelēkumam aizslīdēja tumšs stāvs un nozuda nakts melnumā.
Stabili vārdu savienojumiNakts melnums. Piķa (arī darvas, ogļu) melnumā.
2.parasti dsk. Netīrumi.
PiemēriUn krekli jāmazgā vai ik pārnedēļas, jo citādi melnumi tā ieēdas, ka nevar ne izberzt..
  • Un krekli jāmazgā vai ik pārnedēļas, jo citādi melnumi tā ieēdas, ka nevar ne izberzt..
  • «Kad [tiekot mazgātam] gurkst, tad visi melnumi ir projām.»
Stabili vārdu savienojumiNe par naga melnumu. Par naga melnumu.
3.Nosodāma rīcība. Nosodāms, apkaunojošs fakts, apstāklis.
Piemēri«Ja Skaidrīte ko saka - vārds allaž vietā. Un viņa to var atļauties. Pat gribēdams Skaidrītes darbā melnumu neatradīsi...»
  • «Ja Skaidrīte ko saka - vārds allaž vietā. Un viņa to var atļauties. Pat gribēdams Skaidrītes darbā melnumu neatradīsi...»
Avoti: 5. sējums