miekšķēt
miekšķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
miekšēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; retāk
1.Mērcējot darīt mīkstu.
PiemēriMiekšķēt ūdenī zirņus.
- Miekšķēt ūdenī zirņus.
- Rudenī šos tīrumus visvairāk aprūpēja, neļāva lietavām nopļauto labību miekšķēt.
- Ūdens mālus miekšē..
- pārn. ..cilvēciņš berž rokas līdz elkoņiem.. Saprotams, tā miekšķējot katru rītu un vakaru un tad vēl sestdienā siltā vannā sutinot, pat melnu zābaku par baltu var pataisīt, ne vēl desmit pirkstus, kam pamatkrāsa ir bijusi gaiša.
1.1.Darīt dubļainu, staignu (parasti par lietu).
PiemēriRudens lietus miekšķē ceļus.
- Rudens lietus miekšķē ceļus.
2.Mērcēt, lai atdalītu nost.
PiemēriMiekšķēt pudeļu etiķetes.
- Miekšķēt pudeļu etiķetes.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) siltuma iedarbībā kļūst mīksts.
PiemēriSvelme. Saule nežēlīgi miekšķē asfaltu..
- Svelme. Saule nežēlīgi miekšķē asfaltu..
Avoti: 5. sējums