minstināties
minstināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.
1.Vilcināties sākt, turpināt (ko darīt), parasti aiz neziņas, šaubām.
PiemēriEs pārlaužu šokolādi un minstinos, nezinādams, kur nosviest spožo šokolādes papīru..
- Es pārlaužu šokolādi un minstinos, nezinādams, kur nosviest spožo šokolādes papīru..
- Daniels iekāpj pa logu istabā un, vērīgi raudzīdamies apkārt, brīdi minstinās, nezinādams, ko īsti darīt tālāk.
1.1.Neturpināt runāt, vilcināties runāt tālāk.
Piemēri«Varēji iet un likties uz auss,» viņa pēc brītiņa atkal ierunājās, nesagaidījusi Lienu aizejam. «Ko tu mani tā raidi prom?» Liena mierīgi sacīja. «Es tevi neraidu...» Ilma minstinājās, «... es tikai domāju ...»
- «Varēji iet un likties uz auss,» viņa pēc brītiņa atkal ierunājās, nesagaidījusi Lienu aizejam. «Ko tu mani tā raidi prom?» Liena mierīgi sacīja. «Es tevi neraidu...» Ilma minstinājās, «... es tikai domāju ...»
- «Mjā... nekas... tā nekas,» brigadieris minstinājās, jocīgi saraucis lūpas..
2.pareti Domāt, minēt, parasti neziņā, šaubās.
PiemēriJanelis izlikās Rūdim tāds savāds, kā dusmīgs par kaut ko. Viņš sāka minstināties, vai nav ko nodarījis Janelim..
- Janelis izlikās Rūdim tāds savāds, kā dusmīgs par kaut ko. Viņš sāka minstināties, vai nav ko nodarījis Janelim..
- «Vai tikai to [teikumu] nav salicis tas pats burtlicis, kam kara ministra vietā allaž iznāk «kaķa» ministrs?» Daume [korektore] minstinās.
Avoti: 5. sējums