murmināt
murmināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Klusu, ātri, neskaidri teikt, runāt.
PiemēriSkara aizgāja nemierā, galvu purinādams, žestikulēdams, zem sevis ko murminādams.
- Skara aizgāja nemierā, galvu purinādams, žestikulēdams, zem sevis ko murminādams.
- Juhans ilgi un neskaidri kaut ko pie sevis murmināja.
- «Vai es ko gribu labot? Es gribu izputēt no pasaules... noslīkt ...» Edgars dobji murmināja.
1.1.intrans.
PiemēriPerjē kungs rokas vien noplātīja pakaļ. Murmināja, lai gan tas [gājējs] viņu vairs nedzirdētu, ja arī klausījies.
- Perjē kungs rokas vien noplātīja pakaļ. Murmināja, lai gan tas [gājējs] viņu vairs nedzirdētu, ja arī klausījies.
- Viņa noliecās, kaut ko pacēla no zemes un klusiņām murminādama atgriezās istabā.
Stabili vārdu savienojumiMurmināt zem deguna.
- Murmināt zem deguna — sar. Neskaidri runāt.
1.2.intrans.; pārn. Radīt neskaidras, paklusas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriApakšā, kūtī un laidarā, tušņoja govis un murmināja auns, aitas dzenādams.
- Apakšā, kūtī un laidarā, tušņoja govis un murmināja auns, aitas dzenādams.
- ..žēli murminādamas, aitas steidzīgi ierāva šur un tur pa mutei zāles..
Avoti: 5. sējums