murmināt
murmināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Klusu, ātri, neskaidri teikt, runāt.
PiemēriSkara aizgāja nemierā, galvu purinādams, žestikulēdams, zem sevis ko murminādams.
1.1.intrans.
PiemēriPerjē kungs rokas vien noplātīja pakaļ. Murmināja, lai gan tas [gājējs] viņu vairs nedzirdētu, ja arī klausījies.
Stabili vārdu savienojumiMurmināt zem deguna.
1.2.intrans.; pārn. Radīt neskaidras, paklusas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriApakšā, kūtī un laidarā, tušņoja govis un murmināja auns, aitas dzenādams.
Avoti: 5. sējums