muļķis
muļķis -ķa, v.
muļķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
PiemēriPēdējais muļķis.
Stabili vārdu savienojumi(Ne)ķert muļķus (arī muļķi). (Pa)ķert uz muļķa.
1.1.adj. nozīmē; reti
Piemēri«Jāņi, Jāņi! Kas tie tādi ir, tie Jāņi?» [Jautā Annele.] - «Un tu to vēl nezini? Esi gan tu muļķe meitene,» Karlīne zobojās.
1.2.Dzīvnieks, kas — pēc kādiem cilvēka priekšstatiem — nav gudrs.
PiemēriPatiesībā es to [taku] diezin vai tā īsti pat pamanītu, ja, steigā iedams, gandrīz neuzkāptu zaķēnam, kas, muļķis, taciņas malā pieplacis.
Avoti: 5. sējums