muļķis
muļķis -ķa, v.
muļķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
PiemēriPēdējais muļķis.
- Pēdējais muļķis.
- Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin, Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
- Juris skaidri redzēja, ka bijis liels muļķis, vientiesīgāks par visiem, iedomādamies savu smieklīgo liekuļošanu.
- Bet jāmācās vēl daudz, milzīgi daudz. Viņa taču vēl ir muļķe, tik maz lasījusi.
- sal. «Neviens nedomā par manu labumu, kāpēc lai es kā muļķis domātu par citu labumu?»
- pārn. ..bez cilvēka mašīna ir gluži muļķe, kas pati neizdarīs vissīkāko nieku.
- Andrejičs dziļdomīgi atrūc: «Zvejot prot katrs muļķis. Nodot zivis - tā ir māksla.»
- «Nav muļķis, es tev teikšu. Es [referātā] gaidīju vismaz vienu nodrāztu frāzi, bet nesagaidīju.» Arī Tijai bija patikusi Saluma uzstāšanās.
Stabili vārdu savienojumi(Ne)ķert muļķus (arī muļķi). (Pa)ķert uz muļķa.
- (Ne)ķert muļķus (arī muļķi) sar. — (ne)uzskatīt citus par muļķiem.
- (Pa)ķert uz muļķa sar. — Izmantot kāda nezināšanu, neattapību.
- Apaļš muļķis sar. — Ļoti muļķīgs, aprobežots cilvēks.
- Katrs muļķis (prot, spēj u. tml.) sar. — Kurš katrs, ikviens (prot, spēj u. tml.).
- Nav muļķis sar. — Saka, uzsverot, ka kāds ir gudrs, saprātīgs.
1.1.adj. nozīmē; reti
Piemēri«Jāņi, Jāņi! Kas tie tādi ir, tie Jāņi?» [Jautā Annele.] - «Un tu to vēl nezini? Esi gan tu muļķe meitene,» Karlīne zobojās.
- «Jāņi, Jāņi! Kas tie tādi ir, tie Jāņi?» [Jautā Annele.] - «Un tu to vēl nezini? Esi gan tu muļķe meitene,» Karlīne zobojās.
1.2.Dzīvnieks, kas – pēc kādiem cilvēka priekšstatiem – nav gudrs.
PiemēriPatiesībā es to [taku] diezin vai tā īsti pat pamanītu, ja, steigā iedams, gandrīz neuzkāptu zaķēnam, kas, muļķis, taciņas malā pieplacis.
- Patiesībā es to [taku] diezin vai tā īsti pat pamanītu, ja, steigā iedams, gandrīz neuzkāptu zaķēnam, kas, muļķis, taciņas malā pieplacis.
Avoti: 5. sējums