muļķīgs
muļķīgs -ais; s. -a, -ā
muļķīgi apst.
1.Tāds, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
PiemēriLabāk gudrs ienaidnieks neka muļķīgs draugs.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriMuļķīgas izdarības.
1.2.Tāds, kura saturā izpaužas nepietiekami attīstīta, arī nepietiekami aktivizēta prāta darbība, īpašības.
PiemēriMuļķīgs joks.
1.3.Tāds, kas — pēc kādiem cilvēka priekšstatiem — nav gudrs (par dzīvniekiem).
PiemēriCik tak tāds vēzis muļķīgs - viņam tik jāiebāž pacerē roka, vēzis pats tai pieķeras un liek sevi izvilkt kā sakārni.
1.4.pārn. Neatbilstošs, neiederīgs, arī nelietderīgs (parasti par priekšmetiem).
Piemēri«Cik ilgi tu domā nēsāt šīs muļķīgās biželes? Tev tās galīgi nepiestāv ..»
2.Nepatīkams, nevēlams (parasti par darbību, stāvokli).
PiemēriMuļķīga situācija.
2.1.apst. Parasti savienojumā ar «būt», «iznākt» formām apzīmē nepatīkamu, nevēlamu stāvokli.
PiemēriUn pelītei ar kaķi bija diezgan muļķīgi: viņš visu saoda jau pa gabalu un varēja pielavīties pavisam nemanot.
Avoti: 5. sējums