nekautrīgs
nekautrīgs -ais; s. -a, -ā
nekautrīgi apst.
1.Tāds, kas neizjūt kautrību, neērtumu. Tāds, kas izturas, rīkojas, runā netaktiski, nepieklājīgi, arī vaļīgi.
PiemēriNekautrīgi puiši.
- Nekautrīgi puiši.
- Bet viņš [tēls lugā] ir arī ciniķis, plēsoņa savā ģimenē, nekautrīgs un savā verdziskumā atbaidošs.
- Dzīvesprieka pilna, bet dažviet pārāk skaļa un nekautrīga [izrādē].. ir vaidelote Jautrīte.
- Bērni, būdami nekautrīgāki un ziņkārīgāki, skrēja arī uz ielas [jātniekiem] pretim.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriNekautrīgi smiekli.
- Nekautrīgi smiekli.
- Nekautrīgas acis.
- Un tūlīt arī Verners bija Agnesei līdzās un paskatījās acīs ar tik nekautrīgu.. skatu, ka viņa neizturēja un aizvēra plakstus.
- «Ko tu te meklē?» viņš nekautrīgi man noprasīja.
- ..viņa piegāja puisim cieši klāt, ieķērās elkonī, nekautrīgi piekļāva sānus viņa eļļainajām drēbēm..
1.2.Tāds, kura saturs aizskar, aizvaino. Nepieklājīgs.
PiemēriNekautrīgi vārdi.
- Nekautrīgi vārdi.
1.3.Tāds, kas ir drošs, izturas uzmācīgi, traucējoši (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriNekautrīgs putns.
- Nekautrīgs putns.
1.4.pārn. Tāds, kura iedarbība ir traucējoša (par parādībām dabā).
PiemēriAtveru acis un apžilbstu no spoža, nekautrīga saules stara, kas krīt tieši sejā.
- Atveru acis un apžilbstu no spoža, nekautrīga saules stara, kas krīt tieši sejā.
Avoti: 5. sējums