nobīties
nobīties -bīstos, -bīsties, -bīstas, pag. -bijos; refl.
1.Pēkšņi, arī uz īsu brīdi izjust bailes.
PiemēriKādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.
- Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.
- Kupris: Tas nelga Tā nobijies, ka nespēj vārda teikt..
- Jaņuks paskatās viņa sejā un nobīstas, - tas taču laikam ir ārprātīgs.
- pārn. Jāņu uguņus iededzam, Liesmas pret debesīm ceļas, Nobīstas nakts un satraukta Projām aiz apvāršņa veļas.
- pārn. Mākoņi nobijušies un sarāvušies steidzīgi atkāpās un klusi nolīda gar pašu debess malu kā norāti kucēni.
2.Pēkšņi, arī uz īsu brīdi izjust rūpes, nemieru.
PiemēriKādēļ Harijs arī ir nobijies tāpat kā es? Es - tas saprotams. Es esmu slepeni ienākusi viņa mājā... bet kādēļ Harijs?
- Kādēļ Harijs arī ir nobijies tāpat kā es? Es - tas saprotams. Es esmu slepeni ienākusi viņa mājā... bet kādēļ Harijs?
- sal. It kā nobijusies no šī devīguma un laipnības, viņa centās atvairīties: «Par ko tad nu mani tā cienā?.. Kāpēc tad tā?»
2.1.Kļūt nedrošam, kļūt tādam, kas nav par sevi pārliecināts (parasti pirms kā grūta vai nepatīkama).
PiemēriNobīties no atbildības.
- Nobīties no atbildības.
- «Darba ir milzīgi daudz,» atzina Vanags. «Kad sāk domāt, gluži bailes kļūst.» - «Nobīties nevajag,» pasmaidīja Bauska.
Avoti: 5. sējums