noprasīt
noprasīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Īsi, parasti stingri, pajautāt.
PiemēriReiz mazā viņam [patēvam] tieši noprasīja: «Kāpēc tu neprecēji Ievu?"»
- Reiz mazā viņam [patēvam] tieši noprasīja: «Kāpēc tu neprecēji Ievu?"»
- Jēkabs pasmaidīja tai un gāja uz durvīm. Bet māte laikam nebija viņu pazinusi. «Ko vajag?» viņa skarbi noprasīja, neatvilkusi bultu.
- «Kur puika?» kokmuižietis noprasīja, neatņēmis Vīteļa pazemīgo sveicienu.
2.Pieprasīt (parasti lielu vai par daudz lielu samaksu, atalgojumu u. tml.).
PiemēriEsot atnākuši pie viņa un Bārdaiņa un noprasījuši 150 rubļu, tad viņi aizgādāšot mūs drošībā.
- Esot atnākuši pie viņa un Bārdaiņa un noprasījuši 150 rubļu, tad viņi aizgādāšot mūs drošībā.
- Kungs lika karieti sataisīt, un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli.
Avoti: 5. sējums