nopriecāties
nopriecāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Īsu brīdi izjust, arī izpaust prieku.
PiemēriMērķis vēl nopriecājās..: «Varens zirgs! Bilde!»
- Mērķis vēl nopriecājās..: «Varens zirgs! Bilde!»
- Tas [bērns] sāka kāri vilkt knupīti..: «Ahā, iegaršojās gan,» nopriecājās vecāmāte..
2.Savienojumā «nevarēt nopriecāties»: nevarēt beigt priecāties.
PiemēriLini bija noauguši labi, un saimnieks nevarēja vien nopriecāties par lielisko mantu.
- Lini bija noauguši labi, un saimnieks nevarēja vien nopriecāties par lielisko mantu.
- Kā visi zvejnieki, Garkalns, protams, nevarēja nopriecāties vien, kad pirms gadiem pieciem sāka celt jauno, mehanizēto fabriku.
- Pēčus arī nu jau lielais puisis, un Ilze par viņu nevar nopriecāties vien, kad tas svētdienās pārnāk mājās.
3.nenoteiksmes formā: nenopriecāties [neno!priecāties], apst. nozīmē Norāda, ka (kas) izraisa ilgu, dziļu prieku.
PiemēriJoks un tikai. Bet Mirdza Smithene to atstāstīja tik krāsainā un nepretencioza skatuves valodā, ka nenopriecāties.
- Joks un tikai. Bet Mirdza Smithene to atstāstīja tik krāsainā un nepretencioza skatuves valodā, ka nenopriecāties.
- «Kā tev šogad ar bumbieriem?» Arturs vaicāja. - «Man - nenopriecāties. Es saku, pirmo gadu, kad tik daudz.»
Avoti: 5. sējums