nosacīts
nosacīts -ais; s. -a, -ā
nosacīti apst.
1.Divd. → nosacīt.
2.Tāds, kas ir atkarīgs no kādiem priekšnoteikumiem, faktoriem (piemēram, par parādībām, norisēm).
3.jur. Tāds, ar ko notiesāto personu atbrīvo no soda (brīvības atņemšanas vai labošanas darbiem), ja tā tiesas noteiktajā pārbaudes laikā neizdara jaunu noziegumu (par kriminālsoda izpildīšanas veidu).
PiemēriNosacītie sodi.
4.ar not. galotni Tāds, kas pēc kādas vienošanās ir pieņemts par pamatu salīdzinošiem aprēķiniem.
PiemēriNosacītais vagons.
5.Tāds, kas piemīt mākslai kā īstenības tēlainam atspoguļojumam. Tāds, kas mākslā ir pretstatā īstenības tiešam attēlojumam, tomēr pauž māksliniecisko patiesību.
PiemēriNosacīts skatuves ietērps.
Avoti: 5. sējums