nozūmēt
nozūmēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; novec.
1.Nonāvēt.
PiemēriVecos laikos še tikušas meitas sodītas, kas savus bērnus nozūmējušas.
1.1.Iznīcināt.
PiemēriZeme, meži, ezeri un strauti, domāt, raganu nozūmēti. Kur vien veries - sausserži un pelni.
2.Noslēpt.
PiemēriMums paziņojums nav piesūtīts, - kungi to tīšu nozūmējuši, lai mēs par visu to nekā nezinātu.
Avoti: 5. sējums