nošvīkstēt
nošvīkstēt parasti 3. pers., -švīkst, pag. -švīkstēja; intrans.
1.Īsu brīdi, vienu reizi švīkstēt.
PiemēriGaisā nošvīkst pātaga.
- Gaisā nošvīkst pātaga.
- Daudzas rokas paceļoties nošvīkstēja kā liela putnu bara spārni.
- Aiz loga vēl valda nespodra krēsla, uz ielas nenošvīkst pat visagrīnākā sētnieka slota.
- Krūmājā kaut kas nošvīkstēja, nodunēja zeme.
2.Švīkstot virzīties un pabeigt virzīties gar (ko), pār (ko).
PiemēriNepakustējos pat tad, kad man gar pašu seju nošvīkstēja viņas bize.
- Nepakustējos pat tad, kad man gar pašu seju nošvīkstēja viņas bize.
Avoti: 5. sējums