nožēlot
nožēlot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Izjust, arī izpaust žēlumu, neapmierinātību (par ko izdarītu, notikušu).
PiemēriNožēlot atraidījumu.
- Nožēlot atraidījumu.
- Varbūt otrā rītā īriss būtu attapies, nožēlojis īslaicīgo aizraušanos..
- Ja.. sāka nožēlot padarīto, tad stundām gremžas uz sevi, kāpēc darījis tā un ne citādi, un, jo vairāk domāja, jo vairāk saērcinājās..
- Istabā Liene palika pie durvīm stāvam un nejaudāja acu pacelt. Viņa nožēloja, ka istabā pavisam ienākusi. Viņai bija tāds kauns, ka gribējās vai zemē nogrimt.
2.Atzīt sevi par vainīgu (kādā nodarījumā, pārkāpumā) un izjust sirdsapziņas pārmetumus.
PiemēriSirds nav vis vairāk tādēļ, lai grēkus nožēlotu, bet gan lai no sirds sargātos grēkus darīt.
- Sirds nav vis vairāk tādēļ, lai grēkus nožēlotu, bet gan lai no sirds sargātos grēkus darīt.
- Brāļi Jāzepam atzīstas savā vainā, nožēlo pāridarījumu, - bet vienīgi tad, kad pats Jāzeps dodas pazīstams un brāļiem nav citas izejas..
- «Man.. patīk, ka cilvēki atzīstas viens otram. Tas nozīmē, ka viņi nožēlo savus nedarbus un ir apņēmušies laboties.»
3.Izjust (pret kādu) līdzjūtību, līdzcietību.
PiemēriMūsu kopīgie paziņas vēlāk mani nožēloja, bet viņu nosodīja. Pirmajā aizvainojumā arī es domāju, ka man nodarīts pāri.
- Mūsu kopīgie paziņas vēlāk mani nožēloja, bet viņu nosodīja. Pirmajā aizvainojumā arī es domāju, ka man nodarīts pāri.
- Varbūt viņa jūtas tagad viena. Bet man viņas nav žēl. ..Es nožēloju vairāk pats sevi.
- pārn. Kopš suns bija kļuvis vecs, tas visus par kaut ko nožēloja.
Avoti: 5. sējums