ošņāt
ošņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Ostīt1 — parasti par dzīvniekiem.
PiemēriSuns ošņā pēdas.
1.1.intrans.
PiemēriBukstiņš mazāk skatījās, vairāk ošņāja gaisā, pētīdams, no kuras puses īsti te nāk tā jaukā smarša.
2.sar. Ar dažādiem (slepeniem) paņēmieniem censties uzzināt, izdibināt (parasti noslēpumus), iegūt (piemēram, ziņas, datus). Ostīt (2).
PiemēriJūs, dienderu dvēseles, Skaudīgiem skatiem, Glūnošiem soļiem Man pakaļ līdāt Ošņāt manus ceļus..
2.1.intrans.
PiemēriSargi visapkārt [gūstekņiem], niknām, apnikušām, stulbām sejām, gatavi katru acumirkli un par mazāko nieku šaut. Pa vidu izlūkodami un ošņādami ložņāja žandarmi un spiegi civilā.
Avoti: 6-1. sējums