omulība
omulība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihisks stāvoklis, kam raksturīga laba pašsajūta, labs garastāvoklis.
PiemēriOmulība un nebēdnīga jautrība vairojās ar katru uz skolotāja laimīgu nākotni tukšotu glāzi..
2.Vispārināta īpašība → omulīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme. Omulīgums (2).
PiemēriTā [Berlīne] Žanim pēc Parīzes omulības šķita pārāk vēsa, atturīga.
Avoti: 6-1. sējums