omulīgs
omulīgs -ais; s. -a, -ā
omulīgi apst.
1.Tāds, kam ir laba pašsajūta, labs garastāvoklis, tāds, kas ir labsirdīgs.
PiemēriSlāpē bija pazīstams kā omulīgs, jautrs cilvēks,.. mūžam pie laba prāta, atjautīgs, mīlēja jokus un stāstīja anekdotes..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriOmulīgs smaids.
1.2.Labs (par pašsajūtu, garastāvokli).
PiemēriKad garšoju dzimtenes sarkano jāņogu vīnu, man top.. omulīgs garastāvoklis..
1.3.Miermīlīgs, piemīlīgs (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriOmulīgs kaķis.
2.Tāds, kas izraisa patiku, labu pašsajūtu, labu garastāvokli.
PiemēriMazā istabiņa.. kļuva pēkšņi gaiša un omulīga. Tā smaržoja pēc liepu ziedu tējas, ceptiem kartupeļiem, pēc ģimenes pavarda.
2.1.apst. Savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē stāvokli, kas izraisa patiku, labu pašsajūtu, labu garastāvokli.
PiemēriSiltajā istabā kļūst omulīgi.
Avoti: 6-1. sējums