pārtrūkt
pārtrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.Trūkstot pārdalīties.
PiemēriPārtrūcis diegs.
1.1.Attīstoties sākt izdalīt strutas, arī pārplīst (par augoni).
PiemēriVilnis neviļus bij paķēris nūju. Augonis delnā pārtrūcis no spēcīgā grābiena..
2.Pēkšņi tikt pārtrauktam, neturpināties (par darbību, norisi, stāvokli).
PiemēriŪdens piegāde pārtrūka.
2.1.Aprauties, apklust (par skaņu).
PiemēriTikko dzirdamā skaņa pārtrūka..
2.2.pārn. Pēkšņi izbeigties (par dzīvi, mūžu).
PiemēriTajos mežos vēl ilgi pēc kara skanēja šāvieni... uzraksti uz koka obeliskiem liecina, ka daudziem dzīve pārtrūkusi 25-30 gadu vecumā.
Avoti: 6-1. sējums