pīt
pīt pinu, pin, pin, pag. pinu; trans.
1.Krusteniski, pamīšus liekot (kāda materiāla šķiedras, sloksnes, pavedienus, arī tievus zarus, saknes u. tml.) pāri citu citam vai pamīšus virzot (tos) cauri kādam karkasam, veidot (to) savienojumu. Šādā veidā darināt (priekšmetu).
PiemēriPīt auklu.
Stabili vārdu savienojumiPītā maize.
1.1.Krusteniski, pamīšus liekot citu citai pāri (matu šķipsnas), savienot (tās). Šādā veidā radīt (matu kārtojumu, parasti pīni), pievienot (tam) rotājumu.
PiemēriPīt matus.
1.2.pārn. Savienot (piemēram, vārdus, nojēgumus), parasti nepareizi, arī nevajadzīgi.
PiemēriTaču nevar būt, ka viņš pītu filozofiju kopā ar reliģiju?
2.Saistīt (ko, parasti dzīvnieka kājas) tā, ka (tam) ir grūti vai neiespējami kustēties, pārvietoties.
PiemēriPīt zirgus pieguļā.
3.sar. Saistīt (piemēram, kādā, parasti nevēlamā, pasākumā).
PiemēriLēļa: Cik no tiem kartupeļiem tu nesagrūdi rīklē savām cūkām! - Nonnija: ..Kad pati ar varu stiepi šurp! Tagad nu mani sāks pīt iekšā...
3.1.Panākt (piemēram, apmelojot), ka (pret kādu) rodas nevēlama attieksme.
PiemēriVai manos vārdos tu vairs klausīsies? Es neesmu ap tevi melus pinis..
Avoti: 6-2. sējums