pūsties
pūsties pūšos, pūties, pūšas, pag. pūtos; refl.
1.Pārtraukt darboties, arī atrasties miera stāvoklī, lai atjaunotu spēkus, enerģiju (pēc fiziskas vai garīgas piepūles).
PiemēriČetras reizes Dārtiņa pūšas, kamēr uziet kalniņā.
- Četras reizes Dārtiņa pūšas, kamēr uziet kalniņā.
- Taču šo likstu [elpas trūkumu] vajadzēja kaut cik noslēpt. Tādēļ, nonācis pie aciņas, Oskars ilgi pūtās.
- Darba laikā [kolhozā] Aivars biežāk pūtās uz kartupeļu maisa, jo zēni rāvās viņa vietā.
2.sar. Dusmoties.
PiemēriVeselu nedēļu viņš ar Reini laikam nerunāja, bet tad viņi vai nu izlīga, vai viņiem aizmirsās pūsties.
- Veselu nedēļu viņš ar Reini laikam nerunāja, bet tad viņi vai nu izlīga, vai viņiem aizmirsās pūsties.
- «Nu, esi mīļš, mazais... paskaties man acīs un beidz pūsties!»
- «..piedod man par šodienu. Nu labi, tev jau arī bija sava vainiņa, nu pavisam maza, saproti taču un nepūties atkal!»
3.sar. Izturēties augstprātīgi.
PiemēriCiti.. ceļ degunus diezin cik augstu un nemaz nepaskatās uz ļaudīm, kuri kādu nieku vien par viņiem jaunāki. Iedomājieties, pāris gadu, ir gan liela lieta, vai tur būtu ko uzposties! Bet pūšas.
- Citi.. ceļ degunus diezin cik augstu un nemaz nepaskatās uz ļaudīm, kuri kādu nieku vien par viņiem jaunāki. Iedomājieties, pāris gadu, ir gan liela lieta, vai tur būtu ko uzposties! Bet pūšas.
Avoti: 6-2. sējums