pašmērķība
pašmērķība -as, s.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → pašmērķīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriFormas atkailināta pašmērķība [daiļdarbā].. ar laiku pārvēršas pozā, manierismā..
- Formas atkailināta pašmērķība [daiļdarbā].. ar laiku pārvēršas pozā, manierismā..
- Pašmērķība, kas ērtas «atskaitīšanās» ieraduma dēļ vēl valda daudzās skolās, degradē pedagoģiskā darba kultūru.
Avoti: 6-1. sējums