paburzīt
paburzīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Neilgu laiku, mazliet burzīt.
PiemēriJa sieviete pērk audumu, viņa to nedara tikai tāpēc, ka tas ir moderni rūtains vai puķains. Viņa patausta to, paburza, painteresējas, no kā tas austs..
- Ja sieviete pērk audumu, viņa to nedara tikai tāpēc, ka tas ir moderni rūtains vai puķains. Viņa patausta to, paburza, painteresējas, no kā tas austs..
- Dežurants paņēma no kaudzes nostāk atšķīrušos naudas zīmi, paburzīja, pačabināja pirkstos un pacēla pret gaismu.
1.1.Paberzēt, arī paspaidīt, paņurcīt (parasti ātri, steigā).
PiemēriViņš paburzīja saujā viņas pirkstus un ātri noskūpstīja.
- Viņš paburzīja saujā viņas pirkstus un ātri noskūpstīja.
- «Rokas tāpat būs vēl pamatīgi jāmazgā,» norūcu un, nedaudz paburzījis plaukstas zirga segas stūrī, sēdos ratos.
- Kā viņās tālajās dienās māsa grib ielaist roku brāļa matos, paburzīt, pajaukt tos.
Avoti: 6-1. sējums