pakārtojums
pakārtojums -a, v.
1.Paveikta darbība, rezultāts → pakārtot1, pakārtoties1.
PiemēriRomāna tēlu sistēmas pakārtojums sižeta pamatmetiem.
2.val. Valodas vienības (piemēram, vārda, teikuma sastāvdaļas) atkarība pēc formas, nozīmes no citas valodas vienības. Valodas vienības, starp kurām ir šāda atkarība.
PiemēriSalikts pakārtojuma teikums.
Avoti: 6-1. sējums