Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
pakalpīgs
pakalpīgs -ais; s. -a, -ā
pakalpīgi apst.
1.Tāds, kas labprāt pakalpo. Tāds, kam ir tieksme pakalpot.
PiemēriViņš ir ļoti pakalpīgs. Vienmēr gatavs kaut ko atnest, pasniegt, aizskriet un sameklēt vajadzīgo cilvēku..
  • Viņš ir ļoti pakalpīgs. Vienmēr gatavs kaut ko atnest, pasniegt, aizskriet un sameklēt vajadzīgo cilvēku..
  • Paņēmu krēslu un apsēdos. Māte atnesa no gultas spilvenu un aizlika man aiz muguras.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPakalpīgi viņš [stjuarts] steidzās lejā pa kāpnēm un jutās pagodināts, kad viņam atļāva nest vienu no daudzajiem pasažieres saiņiem.
  • Pakalpīgi viņš [stjuarts] steidzās lejā pa kāpnēm un jutās pagodināts, kad viņam atļāva nest vienu no daudzajiem pasažieres saiņiem.
  • Viņš [students] palīdzēja profesoram uzvilkt mēteli un pakalpīgi atvēra durvis.
1.2.Iztapīgs.
Piemēri..autore reljefāk [romānā] atsedz personības kulta apsēstā Mārēna un viņam pakalpīgo iztapoņu raksturus.
  • ..autore reljefāk [romānā] atsedz personības kulta apsēstā Mārēna un viņam pakalpīgo iztapoņu raksturus.
  • ..profesors gan strādāja Pēterburgas luterāņu baznīcās, taču darīja to ne kā pakalpīgs ķesteris, bet gan kā suverēns mākslinieks..
  • Sebris.. izvilka no kabatas cigareti un iebāza mutē. Kāda pakalpīga roka pielika šķiltavu un pielaida cigaretei uguni. Bandītu vadonis dziļi ievilka dūmu..
Avoti: 6-1. sējums