pamanīt
pamanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ieraudzīt, arī saskatīt.
PiemēriBija jau liela gaisma, kad Ģirts, tuvojoties krustcelēm, pamanīja divus pretimnācējus..
- Bija jau liela gaisma, kad Ģirts, tuvojoties krustcelēm, pamanīja divus pretimnācējus..
- Namiņu no ceļa nožogo ķiršu dārzs, un es tomēr cauri koku biezajai lapotnei pamanu, ka vienā logā atspīd vārga uguntiņa.
- ..pielavījos miegā iegrimušās mājas galam, ilgi skatījos augšējā logā, cerēdams tajā pamanīt meitenes seju.
1.1.Uztvert (pēc kādām pazīmēm), parasti, atšķirot no citiem. Ievērot.
PiemēriViņa garo augumu ar askētiska mūka seju citu pulkā pamanīja tūliņ, kaut arī viņš stāvēja aizmugurē.
- Viņa garo augumu ar askētiska mūka seju citu pulkā pamanīja tūliņ, kaut arī viņš stāvēja aizmugurē.
- Maiju atcerējos jau kaut kur redzējis, varbūt jauno autoru seminārā, jo viņu bija grūti nepamanīt - krāšņa tumšmate ar skaistām, garām kājām..
2.Uztvert, arī sajust (piemēram, ar dzirdi, ožu).
PiemēriPamanīt gruzduma smaku.
- Pamanīt gruzduma smaku.
- Ja mūsu organismā kāda darbība norit ritmiski, tad mēs to tikpat kā nejūtam. Pamanām tikai tad, kad šīs darbības ritms ir izjaukts.
- ..viņš pamanīja, ka kāds noliecas viņam pār plecu..
3.Konstatēt, atklāt.
PiemēriPamanīt trūkumus.
- Pamanīt trūkumus.
- Laikus pamanīt nevēlamo, laikus aizcirst saknes, kas baro attīstību traucējošas blakusparādības, - katrs saprot, cik tas svarīgi.
- Vakarā mājnieki esot atklājuši, ka pazudis bērns. Pēc laba laika pamanījuši, ka arī laiva ir projām..
Avoti: 6-1. sējums