panteisms
panteisms [pante-isms] -a, v.; parasti vsk.
Reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu.
PiemēriRenesanses laikmetā notika krass lūzums - pārdabiskā debesu dieva vietā nāca dievišķā saskatišana dabā, panteisms.
- Renesanses laikmetā notika krass lūzums - pārdabiskā debesu dieva vietā nāca dievišķā saskatišana dabā, panteisms.
- Tomēr viņa [Vecā Stendera] teoloģiskā, būtībā ideālistiskā koncepcija neapšaubāmi tiecās piepildīties ar jaunu, stihiski materiālistisku saturu, īpaši reljefi tas redzams tur, kur viņš dieva traktējumā sāk svārstīties starp oficiālo teismu un panteismu.
Avoti: 6-1. sējums