paošņāt
paošņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Paostīt.
PiemēriZelma paošņāja gaisu. «Zirņu zupa ar žāvētu speķi. Nav slikti.»
- Zelma paošņāja gaisu. «Zirņu zupa ar žāvētu speķi. Nav slikti.»
- Bobis paošņāja gaisu un nicīgi novērsās.
1.1.intrans.
PiemēriVecais Kļaviņš pacēla galvu, paošņāja un noņurdēja: «Bet tā tad garda smaka!»
- Vecais Kļaviņš pacēla galvu, paošņāja un noņurdēja: «Bet tā tad garda smaka!»
- Stirnas buks.. pikti paošņāja uz Ciema pusi, no kurienes viņa nāsis jauda.. nelabo smaku.
2.intrans.; sar. Paokšķerēt.
Piemēri..vezumu pamatīgi sasaista ar valgu, nosien tā, ka okšķeris, gribēdams raisīt vaļā un paošņāt, pēc tam mēnesi pirkstus dziedinās.
- ..vezumu pamatīgi sasaista ar valgu, nosien tā, ka okšķeris, gribēdams raisīt vaļā un paošņāt, pēc tam mēnesi pirkstus dziedinās.
- Nekādi kompleksi Stepiņu [kolonijas audzēkni] nemoka: ne garlaicība, ne grūtsirdība, ne savas vainas apziņa.. Viņš smaidīdams skraidelē, paošņā te, palūr tur..
Avoti: 6-1. sējums