paspīdēt
paspīdēt -spīdu, -spīdi, -spīd, pag. -spīdēju, -spīdēji, -spīdēja (retāk -spīda, 1. konj.); intrans.
1.parasti 3. pers. Īsu brīdi spīdēt.
PiemēriUn drīz jau paspīda arī Osienes lampiņa gala logā, sākumā kā raustīdamās, pamirdza un apdzisa aiz ābelēm.
- Un drīz jau paspīda arī Osienes lampiņa gala logā, sākumā kā raustīdamās, pamirdza un apdzisa aiz ābelēm.
- ..sveces gaismā paspīdēja naža asmens.
- Jau caur kokiem paspīd klajuma gaišums.
- pārn. Bet viņas pretmīlestība toreiz viņam paspīdēja tikai retumis kā nejaušs saules stars apmākušā dienā.
- pārn. ..Tur paspīd smaidi, Tur acs top valga..
- pārn. Grundonis paraudzījās Ernas vājajā sejiņā, un viņa acīs paspīdēja klusas bažas.
2.Pārsteigt, izcelties (ar ko savā izturēšanās veidā, rīcībā, runā).
PiemēriPaspīdēt ar savām zināšanām.
- Paspīdēt ar savām zināšanām.
- Paspīdēt ar asprātību.
- ..autors nekur necenšas paspīdēt ar īpašu oriģinalitāti, romāna tēli sakņojas dzīves īstenībā.
- ..Sūmaņa darbs - Tokāta - dod iespēju izpildītājam paspīdēt ar pianistisku bravūru, spožu virtuozitāti.
- ..Trūdiņš tūliņ skries pie citiem paspīdēt ar to, ka uzzinājis jauno vēsti pirmais.
Avoti: 6-1. sējums