pastāvēt
pastāvēt -stāvu, -stāvi, -stāv, pag. -stāvēju; intrans.
1.Neilgu laiku stāvēt.
PiemēriPastāvēt zem koka.
2.Būt (parasti noteiktā laikposmā, noteiktos apstākļos).
Piemēri«Bez darba pasaule un cilvēks nevar pastāvēt, tāda nu reiz tā kārtība.»
3.Neatlaidīgi nemainīt savas domas, uzskatus.
PiemēriMāte [zēnam], turīgā Lejkaučnieka meita, izgājusi pie tēva, kurš bijis tur par puisi. Vecāki pretojušies kā negals, bet meita pastāvējusi pie sava un tā no saimniekmeitas tapusi kalpone.
4.novec. Sastāvēt (no kā, parasti sastāvdaļām, elementiem).
Piemēri..visa ģimene sasēda ap galdu. Tā pastāvēja no pieciem locekļiem: tēva, mātes, mazā Pēterīša, Dukša un runča.
Avoti: 6-1. sējums