pavārds
pavārds -a, v.
1.Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, parasti, izceļot vai arī piedēvējot kādu īpašību, pazīmi). Arī iesauka, palama.
Piemēri..Leinasara grupā uz visiem laikiem nostiprinās saimnieka pavārds - Čūsku vecis.
- ..Leinasara grupā uz visiem laikiem nostiprinās saimnieka pavārds - Čūsku vecis.
- Apgaismošanas meistars Kārēns bija pirmais, kas teātrī Teni Upmali nosauca par «aktieri aiz «un»». Kā vairums pavārdu, tas ātri pielipa..
- Lidotāji viņu [meiteni] cienīja un savās sarunās bieži pieminēja «Samtenīti». Šis pavārds bija cēlies no daudzām samtenēm, kas auga ap Zeltiņu māju..
1.1.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (priekšmetu, parādību u. tml.).
PiemēriParīzieši iesaukuši divus jauna tipa autobusus.. par «kamieļiem». Pavārds nav radies sakarā ar autobusu lēno pārvietošanos, bet ar citu kamieļa īpašību - notupties, uzņemot pasažierus, tā atvieglojot iekāpšanu un izkāpšanu.
- Parīzieši iesaukuši divus jauna tipa autobusus.. par «kamieļiem». Pavārds nav radies sakarā ar autobusu lēno pārvietošanos, bet ar citu kamieļa īpašību - notupties, uzņemot pasažierus, tā atvieglojot iekāpšanu un izkāpšanu.
Avoti: 6-1. sējums